Es stāstu par sevi…tikai patiesību…

„Vai es pareizi sapratu? Man šeit jāguļas uz vēdera? Kā? Mm, nesapratu… Nekad neko tādu neesmu darījusi. Pag, vai šitā? ” jau kuro reizi es vaicāju medicīnas māsai, ar roku norādot uz lāvai līdzīgās gultas pusi, kur, pašai nemanot, jau kādu laiku stutēju savu basketbola spēlē lauzto kāju. – „Jā, jā, gulieties uz vēderiņa un kājiņu celiet augšā!” gados pavecā medmāsa, iecietīgi uztverot manu apjukumu, skaidro un jau pēc brīža ieiet blakus telpā, lai sagatavot visu nepieciešamo ģipša uzlikšanai.

Tā nu es te guļu kā šļauka uz kušetes, gaidot savu lielo dzīves notikumu…

Sasodīts! Joprojām nespēju noticēt, ka atrodos Rīgas Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā. Tāpat nespēju aptvert, ka ar mani vispār kas tāds var notikt. Vienmēr esmu sevi uzskatījusi par absolūtu laimes lutekli, kam visas nedienas iet secen. Tādēļ līdz pēdējam brīdim neticēju, ka tiešām pareizi esmu saklausījusi ārsta noteikto diagnozi. ” Jums ir kreisās pēdas piektā metatarsālā kaula pamatnes lūzums,” tā pirms brīža gados jaunais ārsts Kalvis Krastiņš bez īpašām emocijām gudri raksturoja manu situāciju, rādot ar pirkstu uz pēdas rentgenuzņēmumu datora monitorā. Jutu, kā aiz satraukuma un mulsuma galvā sāk pulsēt asinis. Mana seja instinktīvi savilkās plašā smaidā, cenšoties maskēt sašutumu un varbūt pat bailes. Smaids un laba humora izjūta vienmēr ir bijuši mani glābēji un sargi, taču šī, liekas, nav tā reize.
„Būs jāliek ģipsis. Ejiet līdzi māsiņai,” pēc konstatētā pēdas lūzuma norādīja ārsts. Es kā notiesātā, klausot tiesneša spriedumam, klibodama izgāju uzņemšanas nodaļas gaitenī. Jā, jā, es vēl staigāju pavisam braši! Sāpes nav lielas, tādēļ arī slimnīcā esmu ieradusies novēloti. Patiesībā traumu guvu jau divas dienas iepriekš, kad ar Latvijas Universitātes kora „Juventus” biedriem kā ikkatru nedēļu spēlējām basketbolu. Viena neveiksmīga sadursme ar pretinieku komandas spēlētāju, kritiens un gatavs… Tiesa, sākotnēji likās, ka tas ir tikai neliels sastiepums, jo staigāt, lai arī sakostiem zobiem, vēl varēju. Pat turpināju iesākto spēli un paspēju iemest pēdējos trejačus šajā sezonā. Jā, diemžēl tie šogad bija pēdējie…

„Tā. Turiet kājiņu deviņdesmit grādu leņķī, lai es varētu smuki uzlikt ģipsi, ” komandas atkal dod māsiņa, kura tālāko procesu nu pārņēmusi savā kontrolē. Lai arī ir pilnīgi skaidrs, ka man nav vairs kur sprukt, tomēr viņai pārprasu, vai tiešām bez ģipša iztikt nevar? „ Nezinu, es klausu tikai daktera norādījumus. Ja negribat ģipsi, jebkurā laikā varat ņemt nost, tikai nedariet to šeit,” mierīgi, pildot savus darba pienākumus, stāsta medmāsa, neaizmirstot pieminēt arī gadījumus, kad slimnīcas teritorijā tik tiešām ir atrasti mētājamies daži pašrocīgi noņemti ģipši.
Nē, nē, tāda doma man pat prātā nebūtu ienākusi! Esmu pārāk pareiza un pedantiska, lai arī mēdzu būt pa retam spītīga, ārsta teiktais man ir likums.
Siltais, mīkstais ģipsis teju kā sacietējis, taču vēl brītiņu palieku sēžam uz kušetes. Caur logu, kas ļauj ielūkoties blakus telpā, redzu uz operācijas galda kādu jaunu vīrieti. Vēl nesen viņu manīju sēžam gaitenī ar apsaitētu plaukstu, par kuras nopietno savainojumu liecināja caur marli izsūkušās asinis, taču jau šobrīd ārsti gatavojas vaļējās brūces šūšanai.

Pēkšņi caur kauliem jūtu pārskrienam skudriņas un manas ziņkārīgās acis zibenīgi novēršas no tikko redzētās asiņainās vīrieša plaukstas. Brrrr, kad redzu šādus skatus, vienmēr atceros savu mammu, kuru nebeidzu apbrīnot par viņas izvēlēto ārstes – feldšeres profesiju un nostrādātajiem 20 gadiem Cēsu slimnīcā. Varbūt tāpēc neatceros viņu skatāmies vakaros asa sižeta filmas, kur vīri cits citam šķaida sejas, vai, pārgalvīgi braucot, izraisa katastrofai līdzīgas avārijas. Kas citiem ir tikai TV izklaide, tas mediķiem skarbā dzīves realitāte ar īstām asinīm, patiesiem cilvēku vaidiem un neviltotu nāvi.

Nu jau pagājušas dažas minūtes kopš sēžu ratiņkrēslā slimnīcas gaiteņa malā pie dežūrārsta kabineta durvīm, gaidot pēdējos norādījumus un čeku par samaksātajiem 3 latiem. Tiesa, šeit atstātie 3 lati šķiet tīrais nieks, salīdzinot ar to summu, kādu būtu samaksājusi Rīgas 1. slimnīcā – tur rentgena pakalpojumi maksā 10 latu, bet ārsta konsultācija 5 latus. Atklāti sakot, ja esi savainojis sevi nedēļas nogalē, tev lielas izvēles nav, jo Rīgā dežūrējošie traumatologi un rentgens ir pieejami vien Rīgas 1. slimnīcā un Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā.

Arī mana liktenīgā diena ir pavasarīga maija sestdiena, taču ārstiem, kā redzu, parasta saspringta darba diena. Ik pēc laiciņa Traumatoloģijas slimnīcā paveras uzņemšanas nodaļas durvis un ierodas kārtējais pacients – vai nu paša spēkiem atkūlies vai atgādāts ar ātrās palīdzības mašīnu. Es atbraucu ar 3. trolejbusu, taču, ja zinātu, ka man ir pēdas lūzums, diez vai ko tādu darītu, īpaši ņemot vērā, ka no trolejbusa pieturas līdz uzņemšanas nodaļas durvīm ir labs gabaliņš ejams.
Man ir paveicies, jo savos piedzīvojumos un pārdzīvojumos neesmu viena. Esmu kopā ar sirsnīgāko un izpalīdzīgāko cilvēku, kādu vien pazīstu. Guna ir manas studiju biedrenes mamma, taču šai sievietei, kā esmu pārliecinājusies, nepastāv sirds robežu un viņa ir gatava palīdzēt jebkurā laikā. Tādi cilvēki ir zelta vērti.

Slimnīcas gaisotne kļūst neciešami nomācoša. To nespēj kompensēt pat gaitenī uzstādītais televizors, kurā tieši šobrīd skatāms TV3 „Brīvdienu humora šova” atkārtojums. Mjā, humors šeit ir nevietā.
Pie dežūrārsta kabineta durvīm sēž kāds stipri pietvīcis igauņu jaunietis, kura sejas vaibsti un sviedriem noklātā piere liecina par neciešamām sāpēm un ķermeņa šoku, ko izraisa acīm redzamais lūzums viņa kreisajā rokā. Tās plauksta ļengani un bezpalīdzīgi karājās, it kā nekad nebūtu bijusi saistīta ar pārējo rokas daļu. Puiša draugi, ar kuriem viņš kopā ieradies slimnīcā, cenšas jokot un uzmundrināt savējo, taču, lai kā gribētos, puiša sejā tomēr virsroku ņem sāpju un rūpju vaibsti. Un tādu šājā gaitenī netrūkst…

Arī savu pašreizējo atrašanos ratiņkrēslā par greznu vis nesauksi. Ārsts teic, ka ar ģipsi būs jāsadzīvo četras līdz sešas nedēļas. Tas, protams, nav maz, taču mierinu sevi ar domu, ka laiks skrien ātri un nespēšu attapties, ka jau atkal varēšu normāli staigāt un darīt visas līdz šim ierastās lietas.
„ Pag, bet kā tad ar pārvietošanos visas šīs četras nedēļas?” Guna vaicā ārstam norādot uz manu ieģipsēto kāju. „Kruķus vajadzēs!” ārsts īpaši neiesprindzis atbild.
Diemžēl slimnīcā uz vietas tādas ekstras nav pieejamas, taču reģistratūrā vismaz ir pieejama informācija pat to izīrēšanas iespējām.
Arī nokļūšanai mājās vienīgā iespēja ir taksis. Reģistratūrā skaidro, ka pie sienas redzamie telefonnumuri ir sarindoti secībā pēc taksometru pakalpojuma dārdzības un transporta gaidīšanas ilguma. Pirmais – lētākais – jāgaida visilgāk, taču dārgākais ierodoties desmit minūšu laikā.
Domāju, ka man vairs nav kur steigties….

***
Jau otro nedēļu tā arī dzīvoju – nesteidzoties… Riju savas kalcija tabletes un, varētu pat teikt, jūku prātā. Nē, ne jau no kalcija pārdozēšanas, kā tas minēts tablešu lietošanas instrukcijā, bet gan no ilglaicīgas atrašanās vienatnē ar sevi.
Kāds varētu šeit bilst: „Pag, bet tev taču ir kruķi, tu vari iziet no mājas un lēnā garā kaut vai aizstaigāt līdz tuvējam tirgum vai RIMI lielveikalam.” Tomēr šis kāds nevar iedomāties, cik nepanesamas ir sāpes, ko rada ilgstoša kruķu beršanās gar padusēm un plaukstu nemitīgais noslogojums, balstot visu ķermeņa svaru uz kruķu rokturiem.
Es nesūdzos! – prasu vienīgi sapratni un iecietību…
Iecietību brīžos, kad savus kruķus netīšām nometu istabas vidū, traucējot pārējām divām dzīvokļa īrniecēm vakaros normāli pārvietoties pa telpu.
Iecietību reizēs, kad pavadu vannasistabā pārāk ilgu laiku, mēģinot atrast optimālākās ķermeņa pozas, lai normāli nomazgātos.
Iecietību, kad lūdzu kādu līdzcilvēku savā vietā no veikala atnest manas iecienītās Kellogg’s kukurūzas pārslas, pienu, banānus, krējumu, biezpienu, sieru, gurķus, šokolādes cepumus; matu šampūnu, dušas želeju, lūpu balzamu…
Tāpat ceru uz iecietību brīžos, kad, nevienu nebrīdinot, tūlīt pēc vakara ziņu izlaiduma pārslēdzu televīzijas kanālu, lai nebūtu jāklausās laika ziņas.

Velns, nekad nebūtu iedomājusies, ka mani kādreiz spēs nokaitināt laika ziņu diktori, izsakot prognozi par karstu un tveicīgu laiku brīvdienās. Sasodīts! Man tas šobrīd neizsaka neko… Kāda gan starpība, vai ārā ir apmākusies debess vai arī karstā saule kausē asfaltu, ja dienu no dienas pavadu savā Purvciema vienistabas dzīvoklītī. Eh, kāds gan saldi ļauns prieciņš iezogas prātā, kad redzu pa logu no debesī gāžamies ūdens straumes.Es nemelotu, ja teiktu, ka tas veldzē manu dvēseli.

Taču vēl grūtāk ir aprakstīt tās sajūtas, kādas mani pārņem brīžos, kad draugi un paziņas raksta e-pasta vēstules vai zvana, apjautājoties, kā man klājas, un piedāvājot savu palīdzību. Kad par to iedomājos, liekas, it kā kamols satītos kaklā un gribas raudāt. Ne aiz sāpēm vai bēdām, bet gan tādēļ, ka beidzot tiešām jūtu reālu segumu vārdam draudzība un rūpes.
Dažbrīd liekas, ka liktenis tomēr mani lutina. Kaut vai tādēļ, ka tas man ļāvis (vēl dzīvai esot) citām acīm uzlūkot cilvēkus, kuriem neesmu vien kārtējā bildīte draugiem.lv profilā, bet gan cilvēks ar kādu patiesi cilvēcisku vērtību.

Šī apziņa man naktīs ļauj mierīgi doties pie miera. Protams, tikai pēc tam, kad esmu uzrakstījusi kārtējo rakstisko darbu studiju vajadzībām. Lai arī universitātes Sociālo zinātņu fakultātes telpās neesmu bijusi jau vairāk kā nedēļu, atbildības sajūta par nepadarītajiem darbiem nemitīgi grauž manu apziņu. Kāda pasniedzēja, uzzinot par manām nedienām, e-pasta vēstulē raksta: „Veseļojieties un pie reizes izmantojiet
diezgan reto iespēju koncentrēt (kaut arī piespiedu kārtā) visu savu uzmanību
vienā virzienā (varētu saistībā ar studijām, bet tas nemaz nav obligāti). ”
Es pasmaidu… Ar savu koka kruķi, slinkumu lāpot, izslēdzu gaismu un dzīvokļa logi satumst…
Rīt jauna diena – diena tuvāk brīvībai…

Read Full Post »