Atkal esam iedzīti stūrī… Esam spiesti atzīt, ka atkal ir viena joma, kurā zināšanas ir visai knapas. Un dažkārt pat liekas, ka tiktiešām vieglāk ir dzīvot kaut ko nezinot vispār, nekā dzīvot ar fragmentārām, epizodiskām zināšanu drupatām. Bet tās sajūtas jau katram individuālas.
Kad sāku veidot blogu, domāju par to, cik gan nemanot ir paskrējis garām laiks, kad tika radīti pirmie blogi Latvijā. Ir sajūta, kā vilciens būtu atstājis peronu bez manis un jāgaida nākamais…
Pirmā ciešā saskarsme ar blogosfēru, šķiet bija pērn, kad Kārlis Streips žurnālistikas lekcijās aicināja ieskatīties viņa blogā, kā arī regulāri lasīt politika.lv sastopamos blogus. Tikpat kompetenti par blogosfēru lekcijas vadīja Delfi.lv galvenais redaktors Ingus Bērziņš. Jā, šis bija laiks, kad par ikdienā lietojamu kļuva vārds – emuārs.
Un tagad…tagad mana kārta izpausties un parādīt, kā emuāra dzīvi protu dzīvot es. Patiesībā emuāra veidošanas pamaprincipi ir vienkārši, taču būtiskākais ir tas, kā mana, dienasgrāmatai līdzīgā, tiešsaistes “istaba” tiek ietērpta, kādas paplidu izvēlnes šeit pieejamas. Gluži kā iekārtojot dzīvokli, jādomā, lai viss, kas šeit tiek izvitots, būtu ar reālu lietderības un praktiskuma pakāpi. Šī vizuālā tēla jeb dizaina veidoša, šķiet prasa visilgāko laiku un piepūli. Bet tas ir likumsakarīgi, jo tavs un mans emuārs taču ir sava veida CV vai, ja gribat, virtuālā seja.
Līdzīgi kā vairums manu kursabiedru, arī es šobrīd neuzdrošinos apgalvot, ka blogošana kļūs par manu ikdienas daļu. Šajā dzīves posmā man daudz nozīmīgāk uzturēt reālu saikni ar cilvēkiem. Un laikā, kad dienas lielākā daļa darbā pavadīta, skatoties datora ekrānā, vēlme tiešsaistes vidē pavadīt vēl vairāk laika, mazinās. Tā vien gribas no tā visa izrauties… Man nevienam nav jāpierāda (un arī nevēlos to darīt), cik esmu analītiski domājoša būtne, kas kaut ko tomēr arī saprot no modernajām tehnoloģijām . Jā, zināt to, kas tiešsaistes vidē notiek un kādas iespējas tā piedāvā, ir svētīgi, tomēr par pašmērķi blogošanu šobrīd gan nepozicionēšu.
Lai arī pirmais vilciens aizgāja jau pagājušā gadsimta 90. gados (Latvijā 21. gs. sākumā), paldies, Visvaldi, ka pavirzījāt laiku atpakaļ un ļāvāt arī mums tajā iekāpt! Labāk vēlāk, nekā …nekā vēl vēlāk! 😉
Pārdomās par blogu un blogotāju.
September 19, 2008 by simsis
Leave a comment